Ticības pieskāriens

Kad desmit spitālīgie nāca pie Jēzus, lai tiktu dziedināti, Viņš pavēlēja tiem iet un rādīties priesteriem. Ceļā tie tika šķīstīti, bet tikai viens atgriezās, lai Viņu slavētu. Pārējie aizgāja savu ceļu, aizmirsdami To, kurš viņus bija darījis veselus. Cik daudzi vēl tagad izturas tāpat! Kungs pastāvīgi darbojas cilvēces labā. Viņš nemitīgi izdala savas dāvanas. Viņš pieceļ neveselos no slimības gultām, Viņš izglābj cilvēkus no briesmām, kuras tie neredz, Viņš uzdod Debesu eņģeļiem pasargāt tos no nelaimēm, "no mēra, kas tumsā lien, no sērgas, kas dienas vidū samaitā". (Ps. 91:6*) Bet viņu sirdīs tas neatstāj iespaidu. Viņš tiem ir piešķīris visas Debesu bagātības, lai tos atpirktu, un tomēr viņi neņem vērā Viņa lielo mīlestību. Ar savu nepateicību tie aizver sirdis Dieva žēlastībai. Tāpat kā sausā zāle tuksnesī, tie nezina, kad labums nāk, un viņu dvēseles mitinās tuksneša izdegušajās vietās.

Tas ir mūsu pašu labā, ja sevī dzīvas saglabājam atmiņas par katru Dieva dāvanu. Tādējādi tiek stiprināta ticība lūgt un saņemt arvien vairāk un vairāk. Vismazākā svētība, ko paši saņemam no Dieva, ir lielāks iedrošinājums nekā tā, kas attēlota visos ziņojumos, kuros mēs varam izlasīt par citu ticību un piedzīvojumiem. Dvēsele, kas atsaucas Dieva žēlastībai, līdzināsies slacinātam dārzam. Tās veselība ātri uzplauks, tās gaisma atspīdēs tumsībā, un pār to būs redzama Dieva godība. Tādēļ pieminēsim Kunga laipnību un Viņa lielo žēlastību! Līdzīgi Israēla tautai, uzcelsim arī mēs savus liecību akmeņus un rakstīsim uz tiem dārgo stāstu par to, ko Dievs mūsu labā ir veicis. Pakavēsimies pārdomās par Viņa darbiem mūsu dzīves ceļā un ar pateicībā pāri plūstošu sirdi sacīsim: "Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis? Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu tā Kunga vārdu. Es pildīšu tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā!" (Ps. 116:12-14)
/ E.Vaita,  "Laikmetu ilgas", 36. nodaļas  "Ticības pieskāriens" fragments/