Dieva mīlestība pret cilvēku

...Jēzus nenoklusēja nevienu patiesības vārdu, bet vienmēr izteica to ar mīlestību. Attiecībās ar ļaudīm Viņš bija visaugstākajā mērā smalkjūtīgs un parādīja gādīgu un laipnu uzmanību. Nekad viņš nebija nelaipns, nekad lieki neteica bargu vārdu, nekad nesagādāja nevajadzīgas sāpes jūtīgai dvēselei. Kristus nenosodīja cilvēcīgo vājumu. Viņš runāja patiesību, bet vienmēr mīlestībā. Liekulību, neticību un netaisnību Viņš neatstāja neatklātu; bet, izsakot dziļi skarošus rājienus, Viņa balsī bija jūtamas asaras. Kungs raudāja par Jeruzalemi, mīļoto pilsētu, kas atteicās pieņemt Viņu — Ceļu, Patiesību un Dzīvību. Jeruzalemes iedzīvotāji bija atraidījuši savu Pestītāju, bet Viņš tos uzlūkoja ar līdzcietīgu maigumu. Visā Viņa dzīvē atklājās pašaizliedzība un rūpes par citiem. Viņa acīs dārga bija katra dvēsele. Vienmēr izturēdamies ar dievišķu cieņu, Viņš tomēr vismaigākajā uzmanībā noliecās pār ikvienu Dieva ģimenes locekli. Visos cilvēkos Jēzus redzēja kritušas dvēseles, kuru glābšanu uzskatīja par savu uzdevumu. 

Tāds ir Kristus raksturs, kā tas atklājās Viņa dzīvē. Tāds ir Dieva raksturs. No Tēva sirds plūst dievišķās žēlastības straumes, kas, atrodot savu piepildījumu Kristū, izlejas pār cilvēku bērniem. Jēzus, līdzjūtīgais, žēlojošais Pestītājs, bija Dievs, “skatīts miesā”.(l. Timotejam 3:16) 

 Jēzus dzīvoja, cieta un mira tādēļ, lai mūs glābtu, Viņš kļuva “Sāpju Vīrs”, lai mēs varētu kļūt par mūžīga prieka līdzdalībniekiem. Dievs atļāva savam mīļotajam Dēlam, kurā iemiesota žēlastība un patiesība, nākt no neaprakstāmas godības uz grēka samaitātu un izpostītu pasauli, ko aptumšojusi nāves ēna un lāsts. Viņš atļāva Kristum atstāt savas mīlestības loku un eņģeļu pielūgsmi, lai ciestu kaunu, apvainojumus, pazemojumu, naidu un nāvi. “Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:5) Uzlūko Viņu tuksnesī, Ģetzemanes dārzā un pie krusta! Nevainīgais Dieva Dēls uzņēmās grēka nastu. Viņš, kas vienmēr bija viens ar Dievu, tagad savā dvēselē izjuta, cik briesmīgā stāvoklī atrodas cilvēks, kuru grēks ir šķīris no sava Radītāja. Tāpēc no Viņa lūpām izlauzās sāpju kliedziens: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” (Mateja 27:46) Grēka nasta, apziņa par tās drausmīgo smagumu, par grēka izraisīto dvēseles atšķirtību no Dieva salauza Dieva Dēla sirdi.  

E.Vaita "Ceļš pie Kristus", fragments no 1. nodaļas
Visu nodaļu un pat grāmatu  vari izlasīt arī digitāli: Lasīt
Vai arī meklē grāmatu kristīgajās grāmatnīcās