1973. gada 29. jūnijā Amēlija Ērharte un Freds Nūnens savā lidmašīnā atstāja Laes aerodromu Jaungvinejā. Tā bija viņu pēdējā pieturvieta pirms divarpus tūkstoš jūdžu tālās Haulenda salas aizsniegānas Klusajā okeānā. Divi noguruši ceļotāji gatavojās beigt lidojumu apkārt pasaulei.
Tiklīdz kā lidmašīna pacēlās no Laes, krasta apsardzes kutera Itaska apkalpe, kas gaidīja Haulenda salas piekrastē, sāka skaitīt stundas, līdz lidmašīna nokļūs radiosakaru dzirdamības zonā. Kad tas notika, apkalpei vajadzēja raidīt signālus, pēc kuriem Ērhartes lidmašīnas uztvērējs - virzienmeklētājs varētu noteikt lidaparāta atrašanās vietu un palīdzētu precīzi piezemēties.
Vairāk nekā pēc četrpadsmit stundām pienāca pirmie signāli. Taču kaut kas nebija kārtībā. Itaskas apkalpe nespēja sazināties ar Ērharti. Viņas balss bija dzirdama brīžiem klusāk, brīžiem pavisam labi, bet Amēlija neko nedzirdēja. Kutera komanda bezpalīdzīgi vēroja debesis.
Kad gaisā bija pavadītas deviņpadsmit stundas, lidmašīnai degviela bija gandrīz beigusies. "Mēs riņķojam, bet nevaram jūs dzirdēt," sacīja Ērharte. Neviens nevarēja iedomāties, ka antena, kurai vajadzēja uztvert Itaskas signālus, bija aizmirsta uzstādīt.
Amēlijai Ērhartei bija radusies problēma, kas apdraudēja tā kuteri atrast un saņemt norādījumus lidmašīnas nosēdināšanai. Pasaules aplidojums beidzās ar nelaimi. Amēlija Ērharte, Freds Nūnens un nelielā lidmašīna pazuda bez pēdām. Sakaru trūkums abiem lidotājiem maksāja dzīvību.
Arī mums ir kāda problēma, kas apdraud dzīvību gluži kā Amēlijai Ērhartei. Šī problēma ir grēks, un vienīgā atbilde ir Dievs. Dievs ir mūsu palīdzības avots, un sakari ar Viņu glābj mūsu dzīvību. Mums ir ar Viņu jāsazinās, lai mēs varētu droši nokļūt līdz nosēšanās skrejceļam. Bet kā mēs ar Dievu varam sazināties? Lai mūs nepiemeklētu Amēlijas Ērhartes liktenis un mēs neietu bojā, mums ir jāuztur sakari ar palīdzības Avotu.
Pirms daudziem gadiem Jēzus teica: "Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: "Kungs, Kungs!" ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mada Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: "Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumus darījuši?" Un tad Es tiem apliecināšu: "Es jūs nekad neesmu pazinis, eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji!"" (Mateja 7:21-23)
Ļaudis, par kuriem Jēzus runāja, domāja, ka viņi dara to, ko Jēzus vēlas. Viņi darīja labas lietas - pravietoja Viņa vārdā, darīja brīnumus un izdzina ļaunos garus. Viņi zināja par Jēzus, bet nepazina Viņu kā draugu. Viņi nesazinājās ar Jēzu. Tāpēc Viņš teica, ka tos nekad neesot pazinis.
Pirmais solis, kā cilvēkus iepazīt, ir saruna un noskaidrošana, kādi tie ir. Ja mēs vēlamies sarunāties ar saviem draugiem, mēs mēdzam tiem piezvanīt. Redzi, tieši to pašu mēs varam darīt ar Jēzu. Un patiešām lieliski ir tas, ka Viņš vienmēr ir mājās.
Elena Vaita raksta, ka lūgšana ir sirds atvēršana Jēzum kā draugam (to Tu vari izlasīt grāmatā "Ceļš pie Kristus", 80. lappusē). Jēzus gādā par mums. Viņš vēlas uzzināt to, kas mūs nospiež; par kontroldarbu, kas mūs uztrauc; par strīdu, kas mums sanācis ar "sīko" brāli. Viņš vēlas ne tikai dzirdēt mūsu problēmas, bet arī tajās palīdzēt.
Pēc tam, kad mēs esam Jēzum izstāstījuši visu, kas uz sirds, mums nevajadzētu aizmirst arī paklausīties. Dažreiz Viņš kaut ko pateiks tūlīt, dažreiz atbilde nāks vēlāk. Ja mēs neklausāmies, ko Viņš saka, mūsu saruna iznāk vienpusīga, un tas ir ļoti nepieklājīgi.
Draudzība ar Jēzu, tāpat kā draudzība ar kādu citu, paņem laiku. Vislabākais ir pavadīt katru dienu kādu brīdi divatā ar Jēzu. Līnija uz Debesīm nekad nav aizņemta. Patiesībā mums vajadzētu lūgt visu dienu. Kāpēc mums vajadzētu iedzert malku ūdens tikai vienreiz dienā, ja mēs varam dzert jebkurā brīdī, kad vien esam izslāpuši?
Kopā pavadāmo laiku mums vajadzētu interesanti noorganizēt. Padomā par vienu no šīm lietām: vai Tu nespēlē kādu mūzikas instrumentu? Nospēlē Jēzum dziesmu! Varbūt Tev patīk zīmēt? Izej pastaigāties un sarunas laikā uzzīmē tās lietas, kuras Viņš ir radījis! Pārmaiņas pēc lasi Bībeli laukā! Iekārto lūgšanu žurnālu! Pieraksti tās lietas, kuras Jēzus Tev ir pateicis vai parādījis!
Raksti dzejoļus Jēzum! Arī psalmi taču īstenībā ir tas pats - dzeja Jēzum. Pārraksti savu mīļāko psalmu uz stingra parpīra lapas un pēc tam izrotā ar ziediem, vīnstīgām vai vēl savādāk - kā Tev liekas labāk.
Sameklē klusu vietu, kur Tu varētu pārdomāt par dabu, kādu Bībeles pantu vai Dieva darbu savā dzīvē! Šajā laikā nevajag prātu atstāt nenodarbinātu vai atkārtot nenozīmīgas frāzes. Tukšs prāts (tāpat kā tukšas rokas) ir aicinājums ierasties sātanam. Izlasi labāk Filipiešiem 4:8 un izraksti lietas, par ko domāt!
Jo tuvāk mēs nāksim Jēzum, jo tuvāk Viņš nāks mums. Viņa vislielākā vēlēšanās kļūt par mūsu vislabāko Draugu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru